Fotogrāfijas, dokumenti, grāmatas palīdz saprast un atjaunot pagātni

Trešais pasākums no pētnieciskās akcijas “Manas ģimenes artefakti” sērijas, kuras mērķis ir izzināt Daugavpils baltkrievu etnisko un nacionālo identitāti, notika Baltkrievu kultūras centrā (BKC) 2022.gada 16.martā. Šoreiz ģimenes arhīvu izpētes tēma bija dokumenti, fotogrāfijas un grāmatas, kuri Daugavpils baltkrievus saistīja ar etnisko dzimteni.

Atklājot vakaru, Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska tradicionāli atsaucās uz akadēmiķi un etnogrāfi Janīnu Kursīti-Pakuli, kura atzīmē, ka starp lietām svešā telpā īpašs piepildījums ir fotogrāfijām, kuras “no vienas puses, palīdz neaizmirst tuviniekus, dzimtās vietas. No otras puses, pilda arī kādu maģisku funkciju”. Tuvo cilvēku fotogrāfijas, iemīļotā pasaku grāmatiņa, skolas raksts vai cits personīgais priekšmets no savas, vecāku mājas, palīdz atgūties un izdzīvot jaunajā vietā. Tās, lai arī bojātas, apzīmē robežu un palīdz atjaunot pagātni.

Pilnīgs apstiprinājums šiem vārdiem, kļuva 12 dalībnieku uzstāšanās, kuri dalījās nostalģiskajās atmiņās, vēršot uzmanību savāktajiem, no laika nodzeltējušajiem dokumentiem, apbružātajām fotogrāfijām un “līdz caurumiem” nolasītajām grāmatām. Dažām relikvijām, kas glabā laikmeta garu, ir ap 150 gadu.

Ž.Romanovska prezentēja Daugavpilī 1928.gadā izdoto brošūru “Na Polackim zamčišči”. Pasakaino uzvedumu pēc Jankas Kupala “Sapnis Kurgānā” lugas inscenēja Olga Saharova, Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijas skolotāja un izdeva to ar veltījumu “dzimtajai vietai Polockai”. BKC muzejam izdevums nodeva Saharovu ģimenes mazmeita Nonna Ahmetullajeva. Jāatzīmē, ka daudzās ģimenēs vecās fotogrāfijas un dokumenti nav saglabājušies, jo tie tika iznīcināti varas iestāžu, militāro ugunsgrēku vai represiju baiļu rezultātā.

Vakara scenārija pamatā bija prezentācija; ekrānā tika attēloti skenētie fotoattēli un dokumenti. Katra runātāja emocionālā uzstāšanās aizkustināja līdz dvēseles dziļumam. Jo tie bija stāsti par saviem senčiem, sākot ar vecākiem, vecmāmiņām un vectēviem līdz pat 5. paaudzei. Un daudzi mirkļi viņu dzīvē nebija ne tikai viegli, bet arī traģiski. Pirmā un Otrā pasaules kara šausmas, kolektivizācija, deportācija, koncentrācijas nometnes, pārdzīvotais izsalkums un postažas, nepanesami smagais darbs skāra daudzus.

Ņinas Juhnovskas dzimtā tēvoča vēsture ir tam pierādījums. 1942.gadā 17 gadus vecais zēns no ciema rietumu Baltkrievijā tika izvests uz Vāciju, lai strādātu. Ģimenes arhīvā ir tikai daži dokumenti, kuri saņemti pēc pieprasījuma ar Sarkanā krusta palīdzību: fotogrāfija uz dokumentiem, anketa un ārstu atzinums par nāvi. Tēvoča mirstīgās atliekas atrodas Šveicē, uz robežas ar Vāciju, bet personīgās kapa vietas baltkrievu viesstrādniekam, mirušam svešienē, 19 gadu vecumā, no tuberkulozes, nav.  

Neticami aizraujoša bija Alenas Rodionovas vēsture. Viņas vecvectēvs kopā ar brālēnu 1928.gadā devās peļņā riskantā ceļojumā uz Argentīnu. Līdz Buenosairesai devušies vairāk nekā trīs mēnešus. Bet šis stāsts ir ar laimīgām beigām – vīrieši nopelnījuši labu kapitālu un pēc 4 gadiem veiksmīgi atgriezušies dzimtenē. Vecvecvectēva ģimene nopirka zemi, lauksaimniecības tehniku, uzbūvēja viensētu un bija diezgan turīgi.

Dzejnieks Staņislavs Volodjko savam tēvam veltīja dzejoli “Jedzinoličnik” un nolasīja to pēc tam, kad bija iepazīstinājis ar fotogrāfiju. 1950-to gadu fotogrāfijā attēlots zemnieks ar savu iemīļoto zirgu – palīgu. Tēvs nebija iestājies kolhozā, zirgs ģimenei tika atņemts.

Fotomākslinieks Eduards Ļitvinovskis prezentēja vecvecmāmiņas un vecvectētiņa laulības apliecību, kuri savu laulību noslēdza 1934.gadā, Gomeļas apgabala Žlobinas pilsētā. Dokuments tika noformēts tikai 1955.gadā. Kas ir ievērojams, pagājušā gada decembrī Gomeļā notika E.Ļitvinovska personālā fotoizstāde un radās interese par savām etniskajām saknēm.

Iespējam atmiņas ir mūsu dvēseles stiprākā īpatnība. Tāpēc šodien ir tik interesanti izpētīt senās fotogrāfijas – tajās ir ikdienas dzīve, cilvēki, arhitektūra, tā laika notikumi. Lūk, Grodņas apgabalā ganībās dzen govi mazā meitenīte Marija, bet pagalma aizmugures plānā, blakus mājai, kuras jumts vēl klāts ar salmiem, tēvs būvē jaunu siena šķūni. Savukārt četri braši vīrieši skatās no “Viļņas-Poznaņas lidmašīnas reisa iluminatoriem” – tas ir Gaļinas Sontockas tēvocis, kurš tika fotografēts svētkos uz reklāmas stenda, 1930.gadā.

Un tad seko Gaļinas Karoļ stāsts par 1900.gada bildi, par savu čaklo vectēvu. Vēl interesantāka bija vecvectēva personība, kurš nodzīvoja 108 gadus. Viņš bija ļoti bagāts: viss ciems viņam deva zivju, graudu, lopu pārpalikumus. Vecvectēvs nekad nešķīrās no lādes, kurā glabāja zeltu; tiesa, vēsture bija noslēpumaina – lādīte pazuda bez pēdām.

Marinas Mindrikas stāsts pārcēla visus Otrā pasaules kara laikā. Tēvs bija frontētājs, bet viņu ģimene Mijoru rajonā, riskējot ar dzīvību, visu kara laiku slēpā ebrejus. Pēc tam ebreju ģimene pārcēlās uz Rīgu un ilgi uzturēja saikni ar saviem glābējiem.

Izpratne un interese par savām saknēm nāk ar laiku, svarīgi apkopot un saglabāt savas ģimenes vēsturi pēcnācējiem. Par to vakarā runāja daudzi. Piemēram, Inna Vaļuško saviem bērniem un mazbērniem ierakstīja ģimenes vēsturi 20 lapās. Svetlanai Stoļarovai 70 gadu vecumā tēvocis nodeva ģimenes ciltskoku, kura saknes stiepjas daudzos gadsimtos, ar rekomendāciju turpināt izpēti. Valentīna Lipinska, kā vēsturniece, saprot dokumentu vērtību un glabā ģimenes relikvijas: tēva balvas, īpašuma sertifikātu, krājgrāmatiņas, nodzeltējušus fotoattēlus.

Dalīties stāstos par baltkrievu ģimeņu priekšmetu un notikumu vēsturi turpināsim aprīlī. Nākamais pētnieciskās akcijas “Manas ģimenes artefakti” posms būs veltīts darba priekšmetiem – mājas un lauksaimniecības. Tikšanās notiks 13.aprīlī plkst. 17.00, Baltkrievu kultūras centrā. Pievienojieties!

Informāciju sagatavoja:

Marija Pometjko,

Baltkrievu kultūras centra metodiķe