2022.gada 9.februārī Daugavpils pilsētas pašvaldības Baltkrievu kultūras centrā (BKC) aizritēja pētnieciskās akcijas “Manas ģimenes artefakti”, kura aicina izzināt baltkrievu etnisko un nacionālo identitāti, otrais pasākums – šoreiz seno audumu, izšūtu un adītu izstrādājumu piemērā, kuri glabā atmiņas par ģimenes tradīcijām un Baltkrieviju.
https://bkc.daugavpils.lv/lv/11-newsru/512-pec-tekstila-artefaktiem-baltkrievi-peta-gimenes-trad-cijas-un-vesturiskas-m-klas#sigProIddbbb734f6f
Pēc etnogrāfes, folkloristes, akadēmiķes Janīnas Kursītes-Pakules vārdiem: “Mūsu lietas ir mūsu pašu turpinājums”. To apstiprināja visdažādāko tekstilizstrādājumu izstāde, kurā bija attēloti austie, adītie galdauti, roku dvieļi - rušniki, austi pārklāji, apmetņi, spilvendrānas, krekli, lakati, salvetes, gleznas. Lietas no vecmāmiņas lādēm un mammas skapjiem Daugavpils baltkrievi vēl saudzīgi glabā kā saikni ar etnisko dzimteni.
Baltkrievu kultūras centra vadītāja Žanna Romanovska uzsvēra, ka jaunais cikls “Manas ģimenes artefakti” ir izraisījis neviltotu interesi sabiedrībā. Tēma ir ļoti tuva daudziem. No mājas lietām baltkrievi pārgāja uz nacionālā un personiskā tekstila izpēti. Visslavenākais baltkrievu vēsturiskā tekstila piemērs ir sluckas jostas, kuras apdziedājis dzejnieks Maksims Bogdanovičs. Pēc Daugavpils Valsts baltkrievu ģimnāzijas absolventu atmiņām, mācību iestādē atradās dāvināto sluckas jostu paraugi no brāļu Luckeviču kolekcijas (Viļņa). Pēc ģimnāzijas slēgšanas artefaktu turpmākais stāsts nav zināms, šo mīklu vēl jāatklāj. Par to, kā izskatās sluckas josta, var sastādīt priekšstatu pēc vēsturiskās rekonstrukcijas fragmenta, kurš atrodas BKC, to uzdāvinājusi ārstu delegācija no Baltkrievijas.
Par citu vēsturisku mīklu var būt priekšauti, kurus BKC dāvināja Sergeja Saharova – pedagoga, folklorista, sabiedriskā darbinieka, Daugavpils baltkrievu ģimnāzijas, kuras 100 gadu jubileju svinēsim šogad, direktora mazmeita. Pēc Nonnas Ahmetullajevas atmiņām, divus meiteņu priekšautus izšuva Irina un Gaļina, S. Saharova meitas, kuras viņš kopš bērnības bija pieradinājis pie baltkrievu etnogrāfijas. Ko nozīmē raksti uz priekšautiem, var atšifrēt pēc 1953.gada enciklopēdijas “Baltkrievu tautas ornaments”, kuru BKC nodeva Daugavpils iedzīvotāja, atmiņā par savu mammu. Vēl vienu ļoti smalka darba priekšautu (pieļaujams, mordovijas), S.Saharovs atveda no Kazahstānas, kur nometnēs nosēdējis piecus gadus par pretpadomju darbību, jo Otrā pasaules kara gados nacistiskās okupācijas laikā turpināja pedagoģisko darbību baltkrievu skolā. Pat atzinumā S.Saharovs palika etnogrāfs un interesējās par dažādu tautu kultūrām. Viņš nomira Rīgā, tā arī neatvadījies no dzimtās Polockas un Baltkrievijas.
Šai tēmai dziesmu “Berag belih buslou” veltīja kora kapella “Spadčina” (māksl. vad. Sergejs Bratusevs).
No simtgadīgā noilguma vakara scenārijs pārslēdzās uz atceres laikiem un sākās atmiņu stafete.
Lilija Voronova no Šarkovščinas ar lielu sirsnību atcerējās savu mammu, kura bija prasmīga meistare, ko apstiprināja prezentētie galdauti, salvetes, roku dvieļi - rušniki, pārklāji, izšūti un adīti ar visdažādākajās tehnikās, mežģīnes un pat gleznas. Ar mātes roku dvieļiem - rušnikiem Lilija svētīja dēlu un pasniedza kāzu karavaju.
Jurijs Golovko atveda daudzus vērtīgus artefaktus no mazās dzimtenes – Ušačkovas rajona Vitebščinas: salvetes, izšūtas gleznas – panno, pārklāju – “pasavik” ar pusgadsimta noilgumu. No BKC muzeja ekspozīcijas rekvizītiem viņš parādīja, kā vecajos laikos gludināja veļu: ar koka veltnīša un rubeļa (praļnika) palīdzību.
Ņina Prusakova ir dzimusi Mioru novadā. Demonstrējot savus artefaktus, atcerējās agro bērnību: milzīgas vannas ar dzērvenēm un maisus ar meža riekstiem uz krāsns; šie attēli vēl joprojām spilgti dzīvo atmiņā.
Braslaviete Regīna Rodikova ar nostalģiju demonstrēja vecvecmāmiņas pārklāju, veco vecmāmiņas izšuvumu un milzīgu vilnas lakatu, kurā viņu no dzemdību nama veda uz mājām.
Ņina Juhnovska kā artefaktus prezentēja lielu adītu salveti un mazas salvetes ar rišeljē plauktiņiem. Tekstils ir vairāk nekā 70 gadus vecs, bet tas ir lieliski saglabājies. Pēckara baltkrievu ciematos zināja cenu darbam un lietām, kuras centās izrotāt savu askētisko sadzīves veidu.
Valentīna Anikina no Verhņedvinskas rajona ar drebošu balsi demonstrēja brīnišķīgi skaistu kokvilnas papīra mammas kreklu, kuru pirms 75 gadiem bija izšuvusi mamma ar “rudzupuķes dzimtenes ziedu” (M.Bogdanovičs) un izlasīja sava dzimtā brāļa dzejoli.
Linu audekla sainītis, kuram ir vairāk nekā simts gadu, un sava sievastēva izšūtu linu kreklu no Braslavščinas, demonstrēja Nikolajs Pavlovičs. Vissvinīgākajos gadījumos krekls ar jostu ir nemainīgs viņa garderobes atribūts.
Valentīna Lipinska prezentēja artefaktus no dzimtā Postavu rajona – mammas izšūtās spilvendrānas un sēru pārklājs, kurš izšūts gludajā tehnikā. Tas tagad ir BKC muzeja eksponāts.
No Gomeļas savu bērnības kleitu atveda Inessa Kozlovska, kuru pēc tam nēsāja viņas mazās meitiņas. Līdz šim Inessa saudzīgi valkā mammas linu kleitu, kā arī jaku, kuru mamma atveda no Jūrmalas pirms 50 gadiem, – īsta vintāža un stilīgā klasika. Un sporta jaka ar Baltkrievijas ģerboni atgādina par sporta skolotājas darbu dzimtenē.
Jevgenija Zaļivska, dzimusi Brestas apgabalā, dalījās ar daudzām krustdūrienā izšūtām gleznām, mežģīnēm un audeklu, mantotu no mātes.
Zinaīda Siliņa piedzima vienā no skaistākajām Grodņenšinas vietām, Zaļesjē, netālu no Oginsku muižas. No turienes arī atvedusi salvetes, apmetņus, kuri izgatavoti rišeljē tehnikā, kāzu roku dvieļus - rušnikus, mammas lakatu ar simtgadīgu vēsturi. Mamma bija prasmīga drēbniece un “apšuvusi” visu apkārtni.
Grodnenšinas Ostroveckas novads ir bagāts ar aušanas un izšūšanas tradīcijām. No dzimtās mājas Marija Pometjko bija atvedusi iespaidīgus austo celiņu un linu audeklu blāķus, kurus ir audušas mātes prasmīgās rokas. Kaut kad, tālā bērnībā, roku dvieli – rušniku, ar mammas sarkani izšūtajiem iniciāļiem, lietoja izejot no pirts. Savukārt, mammas lakats joprojām tiek lietots, izveidojot vajadzīgo tēlu daudzajos BKC pasākumos.
Gaļina Sontocka, nāk no senas vietiņas Mihališki, atveda vēsturiskus austus pārklājus, roku dvieļus – rušnikus, galdautus. Roku dvielim – rušnikam, ar vecmāmiņas izšūtajiem iniciāļiem, ir aptuveni 150 gadu.
Vakars pagāja nostalģijas atmosfērā. Un ar sarkanu pavedienu veidojās vēstījums: šīs lietas ir katras baltkrievu ģimenes etniskā vērtība un vēsture, kuras jāsargā un jānodod pēcnācējiem. Īpaši aktuāli tas skan Baltkrievijas vēsturiskās atmiņas gadā.
Nākošā pētnieciskās akcijas “Manas ģimenes artefakti” lappuse – fotogrāfijas, dokumenti un grāmatas. Tikšanās notiks 16.martā plkst. 17.00, Baltkrievu kultūras centrā. Pievienojieties!
Informāciju sagatavoja:
Marija Pometjko,
Baltkrievu kultūras centra metodiķe