Daugavpils Baltkrievu kultūras centrs nofilmēja nelielu dokumentālu filmu “Rainis un Daugavpils” baltkrievu valodā. Skatītājs dodas ekskursijā uz tām vietām, kuras ir saistītas ar latviešu dzejnieku un politiķi, kurš Saeimā atbalstīja Latvijas baltkrievu diasporu un iegāja vēsturē, kā mazākumtautību aizstāvis. Idejas un teksta autore Žanna Romanovska, video un montāža – Aleksandrs Fedotovs, muzikālais pavadījums –baltkrievu tautas dziesmas Večeslava Petrova izpildījumā.
Daugavpils ir otrā lielākā pilsēta Latvijā, kura ir izvietota Daugavas – Zapadnaja Dvina upes abos krastos, atrodas vien 25 kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas. Nobrauc no kalna pa šoseju, no Braslavas puses, un redzi to pilsētu, kura ir cieši saistīta ar Raiņa vārdu.
Upes kreisajā krastā, netālu no pilsētas, atradās muižas, kuras dažādā laikā īrēja latviešu zemnieks Krišjānis Pliekšāns, topošā dzejnieka, dramaturga, tulka, politiķa un sabiedriskā darbinieka tēvs.
Vietiņa Berķenele ir pazīstama kā Raiņa bērnības un agrās jaunības zeme. Tieši šajā ainaviskajā vietā veidojās topošā dzejnieka personība, dzima viņa pirmā dzeja. Muiža ir saglabājusies līdz pat mūsdienām, tajā jau ilgus laikus strādā Raiņa māja-muzejs, nacionālās nozīmes piemineklis. Berķenelē Jānis aizrāvās ar lasīšanu, atrodot bēniņos vecās grāmatas. Par puisēna pirmo skolotāju kļuva vācu pastors Svensons. Pēc tam viņš mācījās Grīvas vācu skolā, tagad tā ir J.Raiņa Daugavpils 6. vidusskola. Dzejnieks atcerējās, ka pirmos dzejoļus uzrakstīja latviešu valodā skolā, vēlāk sāka rakstīt arī vācu un latīņu valodā. Tieši māte Dārta Pliekšāne bija pirmā, kura piesaistīja Jāni tautas poēzijai; viņa zināja ļoti daudz tautas dziesmu. Starp citu, tajā laikā plostnieki dziedāja baltkrievu dziesmas, sēžot vakaros pie ugunskuriem Daugavas krastos.
Uz Berķeneli atbrauca bērns, bet pēc 9 gadiem ar liepu aleju, dīķi un muižu atvadījās jaunietis, kurš devās mācīties uz Rīgas ģimnāziju un Sanktpēterburgas universitāti. No turienes viņš atbrauca brīvlaikā uz savu mazo dzimteni, kur piedzīvoja pirmo mīlestību un pirmās vilšanās. Bērnības gadus atcerējās ar siltumu, saucot tos par “saules” gadiem. Latgalē uz ceļa norādes dzejnieks atrada sev radošo pseidonīmu – Rainis: “ ... моё имя подобрано на большаке в самом глухом углу Латвии, и кто носит его, тому и ходить по большакам”. Dzjenieks visu laiku atradās ceļā – tiešā un netiešā nozīmē.
Vienu brīdi Rainis un viņa sieva, dzejniece Aspazija, domāja pārcelties uz dzīvi Daugavpilī, tajā laikā, kad dzejnieks rakstīja “Uguns un nakts”. Bet 1905.gada nogalē viņi devās uz Šveici, aizbrauca no dzelzceļa stacijas Kalkūni, kas atrodas Daugavas kreisajā krasā. Šajā pat stacijā atgriezās no emigrācijas pēc 14 gadiem, jau Latvijas Republikā un pavadīja Daugavpilī vienu dienu. Par to liecina memoriālā plāksne uz Daugavpils novadpētniecības un mākslas muzeja ēkas. Robežkonstroles grāmatā dzejnieks atstāja uzrakstu: “Rainis un Aspazija. Lai dzīvo brīvā Latvija!”. Dzejnieki atpūtās Daugavpils apriņķa priekšnieka mājā, kurā tagad atrodas muzejs, pastaigājās par cietoksni un no dzelzceļa stacijas devās uz Rīgu. Visur viņus sagaidīja kā nacionālos varoņus. Rainis aktīvi iesaistījās jaunās neatkarīgās valsts politiskajā dzīvē. Bija viens no Satversmes autoriem, no sociāldemokrātiem tika ievēlēts parlamentā, bija Nacionālā teātra direktors, izglītības ministrs, apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni.
Cilvēku atmiņā Jānis Rainis palika kā Latvijas baltkrievu tiesību aizstāvis. Saeimā viņš pārstāvēja valsts baltkrievu diasporu. Ar viņa dalību atvēra baltkrievu skolas un ģimnāzijas. Daugavpilī, Varšavas ielā, veiksmīgi strādāja un bija populāra iedzīvotāju vidū Valsts baltkrievu ģimnāzija. Par to atgādina tikai memoriālā plāksne uz dzīvojamās mājas sienas. Šobrīd Latvijā darbojas tikai viena baltkrievu skola – Rīgā, nosaukta baltkrievu dzjenieka Jankas Kupalas vārdā, ar kuru Rainis iepazinās Baltkrievu pareizrakstības reformas akadēmiskajā konferencē Minskā 1926.gadā. Tad arī sākās divu savu tautu republiku dzejnieku draudzība.
Uz Daugavpili Rainis atgriezīsies vēl 1927.gadā jaunā Izglītības ministra statusā. Nav pārsteidzoši, ka dzejnieka krūšutēls pilsētas vēsturiskajā centrā ir uzstādīts tieši zinātnes un izglītības tempļa priekšā – Daugavpils Universitātes, kur studē latviešu literatūras klasiķa daiļradi. Ikgadēji šeit notiek Dzejas dienas, veltītas Raiņa dzimšanas dienai, 11.septembrī. Pats Rainis bija labi izglītots. Ir zināms, ka viņš ir jurists, izcili zināja vācu un krievu valodu, brīvi runāja itāliski, mācīja franču un latīņu valodu, runāja latgaliski, lietuviski, baltkrieviski, poliski, saprata idišu. Ar jebkuru Latvijas iedzīvotāju Rainis varēja vienoties viņa dzimtajā valodā. Politikā viņš ir zināms kā aktīvs nacionālo mazākumtautību aizstāvis.
Divu kvartālu attālumā no dzejnieka pieminekļa ir Raiņa iela, kura atrodas starp dzelzeļu un autošoseju. Mūsdienu Latvijā nav nevienas pilsētas bez Raiņa, viņa vārdā nosauktas ielas, laukumi, bulvāri, parki, pieminekļi, muzeji. Interesants ir fakts, ka tieši Raiņa ielā bija pirmais Daugavpils Baltkirevu kultūras centra ofiss, kurš tika atvērts 1999.gadā, turpat strādāja arī Baltkrievu kultūrizglītības biedrība “Uzdim”. Tagad Baltkrievu kultūras centrs atrodas vēsturiskajā centrā Alejas ielā, kura krustojas ar Raiņa ielu. Tāda interesanta ģeogrāfija.
Un vēl viens punkts uz Daugavpils kartes ir saistīts ar Raiņa vārdu. Šeit Luterāņu kapos ir apglabāts dzejnieka tēvs – Krišjānis Pliekšāns (1825.-1891.). Viņa kapi vienmēr ir uzkopti. Viņa sieva Dārta Pliekšāne (1828.-1899.) nedaudz pārdzīvoja savu vīru. Ir apglabāta Vitebskā, Starosemjonovskoje kapos. Rainis nomira Jūrmalā, 1929.gadā, nākamajā dienā pēc savas dzimšanas dienas, kad viņam palika 64 gadi. Neilgi pirms tam viņš uzrakstīja savas pēdējās rindiņas dzīvē, meitenei, kura atnāca pēc autogrāfa:
«Что скажет юному старик почтенный?
— Живи достойно, не пеняй на жизнь!
Достичь сего ты должен непременно,
Есть заповедь – любить. Ее одной держись!»
Informāciju sagatavoja:
Baltkrievu kultūras centrs,
Žanna Romanovska, BKC vadītāja